Kad gribas mazliet vairāk krāsu

Kad pavasaris tikai mostas un lēnām, pavisam lēnām ziema atkāpjas, gribas, lai pasaule ir krāsaināka. Un tā šajās brīvdienās mūsmājās krāsas ņēma virsroku. Lietā tika liktas pirkstiņkrāsas, iepriekš sagādāts audekls, mazo pirkstiņu darbošanās prieks. Sākumā ar skoču uz audekla izveidojam burtu maketu, šoreiz izvēlamies Kārļa vārdu.

Un tad mazās rociņas tā tik prasās pēc krāsas triepieniem.

Un tad vēl mazliet. Krāsu karuselis uzņem apgriezienus.  

Starpposmā atrādām rociņas, kuras nesūdzas par krāsu trūkumu. Un, ja mamma ļauj, tad šādas ķēpāšanās nav par maz.

Mūsu starprezultāts. Vēl mazliet jāuzgaida, kamēr krāsa nožūst (bet šobrīd mammai tā pacietība ir dikti īsa, pirkstiņi dikti prasās), noņemam skoču un ...

 Un tas ir mūsu galarezultāts. Jauns dienas dekors virs Kārļa gultiņas.

 Un mazliet paslēpes, tā mums šobrīd ir iemīļota spēle.

 Un vēl mazliet paslēpes aiz drošās Vinnija Pūka muguras.

 Un te jau pats vaininieks.

Tāda mūsu šo-brīvdienu krāsainā dzīvošana.

Pavasari gaidot un novēlot,
vanadzēni

Pārdomu brīdis

Kad aiz loga virmo pirmās pavasara vēsmas, manas domas aizceļo pārdomu labirintos. Nezinu vai tā bija arī pagājušajā pavasarī, bet šogad man ir uzmācies kreņķis. Kaut arī siltums sāk lutināt ar katru dienu vairāk un vairāk, bet (atkal tas bet) nejūtu pavasara smaržu - svaigumu, kas paceļ pāris centimetrus virs zemes. Bet varbūt tomēr skumstu pēc ziemas?
Vakar reklāmas uzrunāta nopirku jaunu grāmatu iedvesamas brīžiem. Grāmatu, kurā apkopoti stāsti par mūžsenām tēmām - dzīvi, pasauli un laiku, kurā dzīvojam. Grāmata, kuru nav jālasa no vāka līdz vākam, bet pēc sajūtām atšķirot īsto lapaspusi. Katrs stāsts uzrunā ar savu, tikai viņam raksturīgo, liek aizdomāties, pavērtēt, neviļus vilkt paralēles ar manu dzīvi, manu pašreizējo es un šīsdienas kreņķi, meklēt atbildi kāpēc?
Vakar (nu jau var teikt visu nedēļu) man gribējās uzmundrinājumu, kaut ko, kas pamudina saņemties. Braucot mājās atvēru un sāku lasīt. Pirmais stāsts bija par pacietību un apņēmību. Stāsts par Ugunsliesmas spēku. Otrs - par mazo vardi, kura nepadevās. Īsi stāsti, bet ar tādu domu dziļumu, ka visu atlikušo ceļu vairs neizlasīju ne rindiņas, bet aizvērusi acis pārdomāju un domās kārtoju savus "domu plauktiņus" un mēģināju saprast, kur esmu un ko gribu.
Savukārt, šorīt ļoti uzrunāja zviedru leģendas atstāsts par dzīvi. Katram ir savs skatījums uz dzīvi, tās jēgu, tās piepildījumu, dažiem filozofiskāks, dažiem praktiskāks. Katrs mēs skatāmies uz to no sava skatu punkta, no savas pieredzes. No stāsta: "Kas ir Dzīve? ... Tikko plaukušai Rozei Dzīve ir tapšana, dzīvespriecīgajam Taurenim Dzīve ir prieks un saulesgaisma, darbos iegrimušai Skudrai Dzīve nav nekas cits kā vienīgi smags darbs, sviedri un nebeidzamas rūpes, Lietum Dzīve ir tikai asaras, nekā cita, vienīgi asaras, Ērglim Dzīve ir pastāvīga tiekšanās uz augšu, uz augšu, Vīram, kas dodas mājās pēc viesībām, Dzīve ir nemitīgi laimes meklējumi, kam seko virkne vilšanos, Rītausamai, kā jaunas dienas sākumam, tā arī katram dzīve ir sākums mūžībai!" Pēc šī stāsta izlasīšanas neviļus domas devās pārdomu klejojumos. Tāds ir mans šīrīta filozofiskais lidojums.

Grāmatas stāsts uzrunāja, uzmundrināja, raisīja smaidu un solis kļuva raitāks.

Pavasari sirdī vēlot,
vanadzēni